Darbs šūpuļkrēslā un balss pārrāvumi: kā es izdzīvoju džitera un ar zīmītēm pildītu pudeļu pasaulē!
Pirmās nedēļas laikā es strādāju nelielā viesistabā blakus savai istabai. Kā monitoru es izmantoju televizoru, sēdēju uz parasta krēsla pie parasta galda. Esmu no tiem džekiem, kuriem tas reāli traucē: ergonomisks krēsls ir must-have. Un arī otrais monitors nenāktu par ļaunu. Portatīvo kā otro moni izmantot nesanāca: nebija kur to ērti nolikt. Labi vēl, ka bija bezvadu klaviatūra Microsoft Designer Compact, lai varētu sēdēt ērtāk.
Vēl es mocījos ar interneta kvalitāti: tas acīmredzami nespēja turēt līdzi Latvijas standartiem. Es strādāju virtuālajā mašīnā mākonī. Tas ir attālināts dators, tu pieslēdzies, tev rāda ekrānu, bet uz mākoni tiek sūtīti tavi taustiņu nospiedumi. To sauc par VDI. Diemžēl mans VDI atrodas ASV, kas stipri ietekmē pakešu sūtīšanas aizkavi turp un atpakaļ.
Man ir aizdomas, ka pie vainas ir IP protokola džiters. Džiteru saprast nav īpaši grūti. Iedomājieties, ka jūs metat upē pudeles ar zīmītēm. Uz katras zīmītes ir tikai viens teikums no jūsu vēstules. Pēc kilometra jūsu sieva izzvejo pudeles un mēģina izlasīt vēstuli. Jūs metat pudeles ar minūtes intervālu. Sākumā "Čau, tu man esi", tad "brīnišķīga un skaista." "Mums ir jauna kaimiņiene,", tad "tāda muļķe un maita!", tad "Tā nav vīrieša darīšana", un tad "mazgāt traukus, mums vajag trauku mašīnu.", "Es", tad "mīlēšu tevi", "simts triljonos miljardu pasaulju".
Saprotams, ka pudeles atpeldēs ne gluži pēc kārtas: dažas apdzīs viena otru, bet dažas vispār iesprūdīs, un nāksies mest vēlreiz. Un, ja jūs nevēlaties šķirties brīdī, kad sieva izlasīs "Čau, tu man esi tāda muļķe un maita. Tā nav vīrieša darīšana mīlēšu tevi simts triljonos miljardu pasaulju", tad labāk pudeles sanumurēt un palūgt viņai visu lasīt pēc kārtas. Džiters šajā piemērā ir tieši laika starpība starp to, cik ilgā laikā atpeldēja visātrākā pudele un cik — vislēnākā. Paši saprotat, kamēr vislēnākā neatpeldēs, vēstuli normāli izlasīt nesanāks. Tas pats notiek ar IP protokola paketēm un balss sakariem internetā. Kad dzirdat sarunbiedra robotizēto un raustīgo balsi, daudzos gadījumos tas nozīmē, ka pārītis pakešu ar viņa balss gabaliņiem ir aizkavējušās ceļā, tieši tāpat kā pudele ar frāzi "brīnišķīga un skaista".
Kā es kļuvu par īstu kalnu riteņbraucēju un izcīnīju atzinības medaļu jakas caurumiņu veidolā
Neskatoties uz to, ka kļuva arvien aukstāks, darbdienās es tomēr pāris reizes pabraukājos: pusdienlaikā. Man kalnā bija veikals ar 10 ābolu šķirnēm, un es parasti braucu uz turieni, bet pēc tam ripoju no kalna lejā, kur acis rāda. Pēc tam atlika tikai paspēt aizrāpot atpakaļ uz savu māju, lai pusdienlaiks neieilgtu pārāk ilgi.
Vienreiz manas acis rādīja uz krūmiem, un es tos novērtēju par zemu. Kā gan var novērtēt krūmus par zemu, jūs jautāsiet? Viegli: esmu pieradis pie parastiem zariem un neiedomājos, ka atrodos valstī, kur vasarā ir ļoti sauss. Krūmi izrādījās klāti ar neticami cietiem dzeloņiem, kas noveda pie katastrofas: gan pats saskrāpējos, gan saplēsu savu jauno, plāniņo velojaku. Žēl gan, tik ilgi to meklēju, lai piestāvētu pēc toņa, un naudu arī lielu maksāja. Lietot vēl var, bet tagad tā ir ar caurumiņiem. Atliek tikai lepni nest tos kā atzinības medaļu par to, ka esmu īsts kalnu riteņbraucējs, kurš nevairās no sarežģītiem maršrutiem.
Vakaros es pastaigājos pa Žironu, priecājos par arhitektūru. Ieliņas šauras, viss tāds viduslaicīgs un tajā pašā laikā paugurains — acīm prieks. Bija diezgan vēss, un es biju ļoti priecīgs, ka nopirku pufīgu zaļu dūnu jaku. Tā arī staigāju viscaur krāsains: jaka un cepure zaļas, bikses un kurpes bordo krāsā, bet džemperis zem jakas – spilgti dzeltens. Man gan bija nedaudz vientuļi, taisnību sakot, jo lāgā parunāties nebija ar ko, vienīgi uzzvanīt uz mājām.
Pilsēta bija koši izrotāta Ziemassvētkiem ar visādām virtenēm un bumbām. Nekāda enerģētiskā krīze, par ko tā mīl pasmieties putinisti-zombiji, īpaši nebija jūtama: domāju, ka parastā laikā tā mirdz daudzreiz krāšņāk, taču es to nebiju redzējis, un man nebija ar ko salīdzināt. Runājot vēl par enerģētisko krīzi: mājā es slēdzu iekšā gāzes krāsniņu, cik vien vēlējos, bet ūdens no dušas pēc minūtes ilgas gaidīšanas nāca no gāzes boilera vienkārši neticami verdošs. Es pie mums tādu temperatūru nekad neesmu sastapis.
Gribēju vēl pateikt, ka Žirona atrodas pie Oņaras upes, un tieši pilsētas centrā ir pat vairāki gājēju tilti, kas burtiski bija aplipināti ar lampiņām. Tāds jaukums!
Vēlreiz visiem iesaku tur pabūt. Nokļūt tur ir ļoti viegli, kaut arī ne gluži lēti: lido uz Barselonu (50-200 € turp-atpakaļ), bet no turienes ar vilcienu (15-70 € turp-atpakaļ). Nakšņot var arī citur: ar vienu vai divām dienām pilsētas apskatei jums pietiks.
Žirona: pilsēta ar vēsturi, stūrgalvību un velosipēdiem uz katra stūra
Žirona kopumā ir pilsēta ar ļoti bagātu vēsturi. Svarīgs cietoksnis, ko ielenca 25 un ieņēma 7 reizes, līdz Napoleons pilsētu gandrīz pilnībā nopostīja. Tirdzniecības centrs, kur vienmēr bijusi milzīga ebreju kopiena, un pat sava kabalistiskā skola. Žironā ir ļoti liela un skaista Svētās Marijas katedrāle, kas celta 1416. gadā.
Žirona ir bagāta un ietiepīga pilsēta. Tā, piemēram, elektriskās laternas te parādījās jau 19. gadsimtā, kas reāli pārsteidz. Kad Katalonija gribēja atdalīties, pilsēta ļoti ātri paziņoja, ka ir pirmajās rindās gatava saraut saites ar Spānijas valdību. Starp citu, vienā no izlaidumiem un personīgās sarunās es jūs maldināju: valensiešu valoda ir katalāņu, nevis kastīliešu ("spāņu") valodas tuvākā radiniece.
Tālāk sekos fakti, kurus es it kā jau minēju, bet man ir slikta atmiņa, tāpēc atkārtošos.
Upes Katalonijā vasarā bieži izžūst. Kad es atbraucu, no Oņaras upes bija palikušas pāri tikai peļķītes, lai gan tās betona-akmens krasti ir kādus desmit metrus augsti vai pat vairāk. Labi, vasarā izžūst, bet es taču atbraucu novembrī? Tur jau tā lieta, ka vasara bija ļoti sausa, un visi ļoti uztraucās, ka ūdens kā nav, tā nav. Par laimi zemniekiem un ekologiem, drīz sākās ieilgušas lietavas, un gultne piepildījās ar ūdeni. Par laimi man, šie lieti turpinājās mazāk par nedēļu.
Pilsētu ir iecienījušas amerikāņu velokomandas, šeit ir vienkārši neticams skaits veloveikalu un darbnīcu. Pat tad, ja pabrauc kādus desmit vai divdesmit kilometrus uz kādu piecsimt cilvēku ciematu, tur var būt velonoma un veikals. Pārsteidzoši.
Vēl atcerējos, ka reiz vakarā pastaigājos un pa telefonu runāju ar draugu. Domāju, ka it kā zinu, uz kurieni iet, bet izrādījās, ka paugurainā apvidū viss ir mānīgi: uzkāpu kalnā ne uz to pusi, un pēc tam uz mājām pēdoju vēl pusstundu. Tā atkal nogāju desmit kilometrus. Viss būtu labi, bet kamēr aizej uz dušu, jau ir pusnakts, bet man tāpat ir problēmas ar miegu. Pareizāk sakot, šobrīd ir problēma ar to, lai noliktu malā grāmatu vai pat telefonu (pilnīgs vāks).
Šķietami: nu ko tad tādu es tur izlasīšu. Bet redz gribas to dopamīnu. Vajadzētu uztaisīt dopamīna retrītu un praktizēt tehno-askētismu, taču grūti sevi piespiest. Tomēr padoties nedrīkst.
Raksti savu e-pastu šeit: